Cilvēka antropomorfisms

Ja mēs noskaidrotu, kāda patiesībā ir cilvēka daba, tad varētu atrisināt daudzas mūsu civilizācijas sasāpējušās problēmas. Vismaz man tā izskatās. Var jau būt, ka cilvēka dabas apraksts izskaidrotu, kāpēc šīs problēmas nav risināmas principā 🙂

Mēs vērojam dabu, un izdarām tālejošus secinājumus. Visi novērojumi apstiprina, ka cilvēks ir dabas daļa. Mēs pat varam racionāli izskaidrot, kāpēc dažas valdošās reliģijas, īpaši kriestietība un jūdaisms, uzskata cilvēku par kaut ko īpašu, ārpus dabas rāmjiem esošu, taču tas ne par matu nemaina šīs reliģijas.

Vienmēr jāatceras, ka cilvēka pasaules redzējums ir tikai un vienīgi cilvēka; cilvēks nevar novērot to, par ko pat iedomāties var tikai ar lielām grūtībām. Citiem vārdiem, mūs vienmēr vajās antropomorfisms. Mēs vienmēr centīsimies saskatīt cilvēcisko necilvēciskajā. Ne jau velti bērniem zoodārzā tik ļoti patīk vērot pērtiķus – tie ir ļoti līdzīgi cilvēkam pēc sava dzīvesveida. Tāpat ir nerimstoša interese par surikātiem, kas ir sabiedriski kukaiņēdāji. Daži lielie dzīvnieki arī vilina, taču citu iemeslu dēļ – tie ir resurss apēšanai, un šis plēsoniskais instinkts, kas paēdušā stāvoklī izpaužas kā interese par visu, kas kustas, ir galvenais iemesls.

Nevienu, izņemot dažus zinātniekus, neinteresē sēņu micēlija augšanas īpatnības augsnē, konkurence starp koku saknēm un tamlīdzīgas lietas. Interese parādās vienīgi tad, ja cilvēks saskata kaut ko cilvēcisku, piemēram, ja izrādās, ka kokiem ir jūtas.

Viss cilvēks ir veidojies un pielāgojies apstākļiem, kad ir jācīnās par izdzīvošanu, ievērojot līdzsvaru starp sadarbību starp līdzcilvēkiem cīņā pret nelabvēlīgiem apstākļiem un konkurenci ar līdzcilvēkiem cīņā par vienmēr retajiem resursiem. No šīs vajadzības ceļas iedzimtā cīņa par rangu, iedzimtā agresivitāte, prāta spējas un citas cilvēciskas īpašības.

Instinktus nevar apspiest, tos var tikai novirzīt lietderīgā gultnē. Un to var tikai cilvēks, dzīvnieki to nespēj, cik nu ir zināms. Cilvēki vienmēr cīnīsies par statusu, kaut arī tam nav īpašas jēgas; vienmēr cīnīsies par resursiem, kaut arī to pietiktu pilnīgi visiem, un vienmēr centīsies izmantot citus savu mērķu sasniegšanai, kaut tas nav nepieciešams. No šāda viedokļa, cilvēks ir neglābjami grēcīgs. No otras puses, vairums cilvēku vienmēr palīdzēs saviem sugsbrāļiem un spēs domāt sakarīgi, un līdz truli dzīvnieciskam līmenim nolaidīsies tikai īpaši neciešamos apstākļos. Tā ir otrā puse, cerīgā.

Pētot sevi, cilvēks nevar novilkt savas cilvēciskās brilles, viņš var tikai iedomāties, kā būtu, ja to nebūtu.

Prāts ir tikai instruments, kura piepietošanai vai nepielietošanai komandas dod dzīvnieciskā puse. Šādi skatoties, brīnums vispār, ka cilvēks ir sasniedzis kaut ko vairāk par darbarīku lietošanu. Un tomēr, es sajūtu cerību, kaut kur tepat blakām, un man jau ilgāku laiku ir sajūta, ka cilvēks spēj visu, ja tikai ta tic. Kā Tev šķiet?

Telegonija un zinātne par jaunavību

Palasīju, ko raksta biedrs Ždanovs V. G., taas pats Ždanovs, par kura lekcijām redzes uzlabošanai rakstīju kaut kad iepriekš. Tad lūk, šoreiz viņš ir pievērsies zinātniskam izskaidrojumam par to, kāpēc sievietei nevajadzētu stāties pirmslaulību un ārlaulību dzimumsakaros. Galvenais pamatojums – telegonija eksistē.

Telegonija ir uzskats, ka sievietes, vai plašāk ņemot, mātītes pirmais (iespējams, arī vēlākie) dzimumpartneri ietekmē bērnu, kas dzimis vēlāk no kāda cita vīrieša vai tēviņa, tādējādi neviens vīrietis, kurš sievai nav bijis pirmais un vienīgais, nevar būt pilnīgi pārliecināts, ka tas ir simtprocentīgi viņa paša dēls. Netieši tas arī nozīmē, ka vienam bērnam var būt vairāki tēvi. Šāds uzskats eksistē jau kopš Aristoteļa laikiem, un eksperimentāli tika apgāzts jau 19./20. gs. mijā, par ko varam palasīties 1911. gada enciklopēdijā

Atgriežamies pie Ždanova. Tālāk viņš stāsta, ka ne jau velti senatnē cilvēki nicināja, izstūma no sabiedrības un nežēlīgi nogalināja “paklīdušas sievietes”, tādējādi “attītot tautu no izdzimteņu vairotājām”; viņš atsaucas arī uz Svētajiem rakstiem. Kā pierādījumu teorijas pareizībai min arī faktu, ka pārtikušās un normālās ģimenēs dzimuši bērni arī kādreiz kļūst par narkomāniem un noziedzniekiem, sevišķi pagātnē seksuāli izlaidīgām sievietēm.

Ždanova darbībai ir divas motivācijas, viena apzinātā un viena neapzinātā. Apzinātā ir tā, ka viņu personīgi satrauc krievu tautas deģenerācija un alkoholizācija, pret ko viņš arī cīnās, lasot lekcijas par veselīgu dzīvsveidu. Nekā nosodāma šeit nav, patiesībā pat visai slavējami, ja cilvēks rīkojas saskaņā ar savu pārliecību.

Taču kā āža kāja izlien otra, slēptā motivācija, kas visos laikos un vietās ir bijusi vienāda: tēviņu agresīva cīņa par resursiem un mātītēm, un vēlme mātītes kontrolēt, lai tās nepārotos ar citiem tēviņiem; tā ir universāla zīdītāju tēviņu, tajā skaitā arī cilvēku, uzvedība, kas noved pie patriarhālas sabiedrības izveides, kurā sievietēm ir ierobežotas dzimumtiesības, salīdzinājumā ar vīriešiem. Protams, ka Ždanovs, būdams inteliģents cilvēks, nevar atzīt, ka “man nepatīk, ka krievu sievietes guļ ar ārzemniekiem, un vispār vairāk kā vienu reizi izvēlas, ar ko pārgulēt un kas būs viņu bērnu tēvs”. Tādēļ arī savu nostāju intelektualizē, vēlamo pieņemdams par esošo, teorijas atbalstam minot tikai teoriju apstiprinošos faktus.

Beigu beigās, ja telegonija eksistē, no tā izriet vēl kāds sieviešu uzvedības variants, kas Ždanovam varētu nepatikt. Ja visi vīrieši, ar ko pārguļ sieviete, ietekmē viņas bērnu kvalitāti, tad jebkurai sieviete, kas vēlas gudru un labu bērnu, vajadzētu censties pārgulēt ar pēc iespējas lielāku skaitu visādā ziņā kvalitatīvu vīriešu, tādējādi gatavojot labu materiālu saviem bērniem. Protams, šāda telegonijas izmantošanas ideja Ždanovam nenāk ne prātā, saprotamu iemeslu dēļ 😀

Personifikācija un reliģija

Cilvēks tiecas personificēt lietas, parādības un notikumus, kuros nav nekā cilvēcīga. Viņš saskata sejas automašīnu priekšgalos, negaisa laikā saka, ka “dusmojas pērkoņtēvs”, un pieķeras radījumiem un lietām, kas ne tikai nav cilvēki, bet ir arī nedzīvas.

Acīmredzot, tā ir cilvēka kā sabiedriska dzīvnieka īpatnība: skatīt pasauli pēc sava ģīmja un līdzības. Ir speciāli smadzņu nodalījumi, kas atbild par seju atpazīšanu, sociālo uzvedību un citiem ne tikai cilvēkam raksturīgiem uzdevumiem.

Šķiet, ka arī reliģiskās jūtas ir kaut kas samērā vienkāršs: tā ir notiekošā personifikācija, bieži vien sajaukumā ar citiem instinktiem, kā baiļu reakcija uz nesaprotamo un neietekmējamo un hierarhiskās uzvedības, agresijas un seksualitātes izpausmes.

Tieši to arī dara galvenās reliģijas – BIEDĒ ar Dieva dusmām par HIERARHISKĀS kārtības pārkāpšanu, kuras augšgalā ir dominējošais tēviņš – Dievs, un reizēm pavīd uz tā vietu pretendējošais, un tāpēc ļaunais otrais hierarhijas tēviņš VELNS; dažādos veidos ierobežo cilvēka, galvenokārt sieviešu seksualitāti, draudot ar tā paša vadošā tēviņa DIEVA dusmām; apraksta izrēķināšanos ar kārtības pārkāpējiem, kuriem parasti draud ar NĀVI, tiešā vai pārnestā nozīmē, vai draud ar pazeminātu hierarhisko stāvokli (nožēlojamu dzīvi).

Cilvēka saprāts ir attīstījies tāpēc, ka vislabāk spēja apmierināt cilvēka dabiskos instinktus – ēšanu, drošību, vairošanos. Taču dabā viss attīstās tikai tik tālu, lai nodrošinātu populācijas izdzīvošanu, ne vairāk. Atsevišķa indivīda labklājībai un dzīvei statistiski nav nozīmes; tāpēc cilvēks ir “nepabeigts” – viņa instinkti un emocijas gandrīz vienmēr pārmāc saprāta balsi, kaut arī tieši saprāts var mums nodrošināt paradīzi zemes virsū. Tāpēc arī notiek viss iespējamais ļaunums un vājprāts, uz ko ir spējīgs cilvēks – jo savu saprātu izmanto galvenokārt instinktīvu dzinuļu apmierināšanai vistiešākajā un primitīvākajā veidā, ķeroties pie pirmā apmierinošu rezultātu dodošā risinājuma, kurš bieži vien ir stipri dzīvniecisks.

Normālā stāvoklī cilvēka psihe ir saspēle starp instinktiem un saprātu; taču spēcīga stresa ietekmē šī saspēle pazūd un cilvēks nolaižas līdz dzīvnieka līmenim, kurā nav šaubu un ir tikai darbība, bieži vien nesakarīga un ilgtermiņā bezjēdzīga. Instinkti vienmēr ir primitīvi, jo tie ir statistiski pareizākais risinājums tipveida, vienkāršām situācijām. Kad vilks nokļūst aitu aplokā, tas nokož visas aitas, lai arī aiznest var tikai vienu. Acīmredzams, ka viņa instinkts liek rīkoties bezjēdzīgi, jo aitu košanai, kuras neapēdīs, ir lieki jātērē spēki. Tieši tāpat, par 10 aitu nokošanu cilvēks viņu vajās lielākas atriebības dzīts nekā par 1 aitas aiznešanu. Ja vilks spētu padomāt vēl dziļāk, iespējams, no aitas aiznešanas atteiktos vispār, gluži vienkārši lai cilvēks viņu liktu mierā.

Tieši tāpat cilvēka instinkti viņu bieži iegāž. Pateicoties saprātam, cilvēks ir izveidojis sev jauna veida vidi, kas dažos aspektos būtiski atšķiras no dzīves pirms miljoniem gadu, no apstākļiem, kas veidojuši cilvēka instinktus. Iznāk, ka cilvēks dzīvo paša radītos apstākļos, kuriem nav piemērots.

Jautājums, ko darīt? Kā dzīvot, lai paši sev nesagādātu bezjēdzīgas ciešanas? Zināms, ka cilvēks ir vienīgā būtne, kas spēj apspiest savus instinktus vai izpaust tos veidā, kuru pats izvēlas. Acīmredzot atbilde ir jāmeklē šajā virzienā. Instinktus apspiest neizdosies, jo tas draud ar psihiskās veselības zudumu, taču novirzīt iznstinktu izpausmes sabiedrībai un sev noderīgā formā, vai vismaz pieņemamā formā ir pilnībā iespējams.

Atbrīvojies no bailēm, neļauj tām vadīt savu dzīvi, un atbrīvojies no vajadzības pēc vadoņa vai padotajiem, no būtībā bezjēdzīgās vajadzības izjust pārākumu vai sekot barvedim, vai rīkoties bez domāšanas. Saprāts ir gaisma, kas uzliek pienākumu neizmantot to bezjēdzīgi, tas ir kā spēlēšanās ar uguni.

Zinātnisks izskaidrojums sieviešu iepirkšanās tieksmei

Uzdūros labam izskaidrojumam, kāpēc sievietes tik ilgi un ar tādu prieku iepērkas, un kāpēc bieži nopērk nevajadzīgas lietas.

Jāsāk ar to, ka sievietes ir izteikti sociāli radījumi, kam patīk saskarsme saskarsmes pēc; un saskarsme vairumā gadījumu nozīmē sarunas, sarunas, sarunas. Sieviešu spējas runāt, saprast teikto un izteikt emocijas ir daudz lielākas nekā vīriešiem; tas ir pielāgojums nepārtrauktai dzīvei sabiedrībā.

Vēsturiski, simtiem tūkstošu gadu sieviešu galvenā noderīgā nodarbošanās ir dažāda veida vākšana un sadzīvē noderīgu lietu izgatavošana, apvienojot ar bērnu audzināšanu; šīs darbības parasti notiek palielās grupās kopā ar bērniem un to visu pavada “pļāpas”. Šāds secinājums rodas no dažādu brīvā dabā dzīvojošu tautu dzīves novērojumiem, un domājams, nav īpaša iemesla to apstrīdēt. Paši ziniet, ka ogu lasīšana un citi monotoni un smalki darbi sievietēm parasti padodas labāk.

Un tagad pie iepirkšanās. Iepirkšanās – tā ir tā pati “vākšana”, meklēšana, vērošana. Parasti sievietes dodas iepirkties nelielās grupās, lai “vākšana” būtu pilnīga, apvienota ar socializāciju. Vienkārši tā ir atgriešanās pie saknēm, kur meža vietā ir lielveikals, un ogu vietā – dažādi priekšmeti 🙂 Tāpēc arī sievietes dodas iepirkties, kad jūtas vientulīgi un nomāktas, pretstatā vīriešiem, kas dodas pēc kaut kā konkrēta (medījuma).

Avots: http://brainmind.com/sexdifferences.html

Kā interpretēt Darvinu

Daudziem cilvēkiem pati ideja par evolūciju šķiet nepieņemama, jo apziņā cieši saistās ar teicienu “izdzīvo stiprākais”. Ir morāli nepieņemama doma, ka tikai stiprākais ir pelnījis izdzīvot, ka viss balstās uz varas īstenošanu, ka dabā nav nekāda taisnīguma tā cilvēciskajā izpratnē.

Jā, arī man nepatīk šī sajūta. Arī man patīk taisnīgums cilvēciskā izpratnē. Taču tāpēc nav jānoliedz evolūcija, pietiek papētīt drusku dziļāk, ko tad īsti Darvins ir gribējis pateikt. 

Darvins patiesībā teica lūk, ko: Izdzīvo PIELĀGOTĀKAIS. Tas nenozīmē obligāti stiprākais, kaut arī to var ietvert. Apmēram 20. gs. sākumā Darvina darbu izmantoja dažādi turīgi un ietekmīgi cilvēki, lai morāli attaisnotu savu milzīgo varu un bagātību, ko bija ieguvuši dažādos morāli un likumiski apšaubāmos veidos. Šim nolūkam, “pielāgotākais” aizstāja ar “stiprākais”, tādējādi radot tautā ilūziju, ka viņi rīkojas pēc dabas un zinātnes likumiem.

Šeit vajadzētu saprast, kas tad īsti ir pielāgotākais, pēc kādiem kritērijiem to izvērtē. Ja mēs skatamies tīri no populācijas viedokļa, tad indivīda izdzīvošanai ir mazāka nozīme nekā sugas. Nav svarīgi, cik kāds ir stiprs, bagāts vai varens, no evolūcijas viedokļa viņš ir beigts, ja neatstāj pēctečus. Tāpat viņš ir faktiski beigts, ja viņu bērnu bērni neatstāj pēcnācējus. Var nomirt desmitā daļa tautas, taču tas neapdraud tās izdzīvošanu, ja vien mirušie nav speciāli atlasīti gudrākie un vairotiesspējīgākie īpatņi. Tieši tāpat, nav jēgas dzemdēt 10 bērnus, ja līdz 20 gadiem izdzīvo tikai divi; mirušajos ir velti ieguldīti spēki, kurus varēja veltīt dzīvajiem.

Ja ņemam globālāk, tad populācija, kura 10 paaudžu laikā iznīcina savu barības vai citu izdzīvošanas bāzi, arī nav pielāgota, jo tāpat izmirs, kad resursi izsīks. No šāda viedokļa, mūsdienu tehnoloģiskā civilizācija spēlējas ar nāvi, jo nav īsti zināms, cik ilgi varēs šādi turpināt, aizvien ātrākā tempā izsmeļot dabas resursus. Tas nekas, ka militāri tā var citus iznīcināt; pašas nāvi tas neattālina.

Te daži ilustrējoši piemēri par to, kurš ir pielāgotāks.

1. Piemērs.

1) Maiks Taisons, kurš var piekaut vairumu pasaules iedzīvotāju, un kuram, cik zināms, bērnu nav; toties piemīt izšķērdība un tieksme palaist rokas;

2) Bils Geitss, kurš ir bagātāks par vairumu pasaules cilvēku, un kuram ir 2 bērni, kurus jāsargā no visādiem nolaupītājiem-izspiedējiem, un kurš milzīgos apjomos nodarbojas ar labdarību;

3) Nevienam plašāk nepazīstams pilsonis kaut kur Āfrikā, Dienvidamerikā vai jebkur citur pasaulē, kam ir 3 bērni, kas bez īpašas piepūles nopelna sev un ģimenei iztiku un māca to arī saviem bērniem, kam ir draugi un labas attiecības ar radiem un kaimiņiem.

Varu saderēt, ka Taisons tas nebūs noteikti, kaut arī viņš varētu piekaut abus pārējos ar visām ģimenēm. Reālitātē, dzīve ir daudz sarežģītāka, tā nav primitīva cīņa ar dūrēm par gaļas gabalu. Tāpēc pielāgotākais nozīmē to, ka viņam dzīve ir labāka; kāpēc tieši, tur jau ir milzums variantu. Cilvēku gadījumā, ļoti svarīga ir sadarbība ar citiem.

Jā, zinu jau parastos argumentus par “cilvēks cilvēkam vilks” un tamlīdzīgi, kuru pamatdoma ir tāda, ka savu dzīvi labāku var izveidot tikai uz kāda cita rēķina. Te nu otrs piemērs.

2. Piemērs.

Pieņemsim, ka cilvēks A ir ļoti izveicīgs un viņa iespējas uzvarēt jebkurā konfliktā ir 4 iespējas no 5, savācot no pretinieka visu, taču zaudējuma gadījumā viņš pats zaudē visu. Tāpat ir cilvēks B, kurš tiecas sadarboties un izvairīties no konfliktiem, un katrā darījumā viņam ir iespēja iegūt kaut kādu, samērā nelielu labumu, taču 1 gadījumā no 5 viņu drusku apčakarē un viņš nedaudz zaudē, apmēram tikpat, cik varētu iegūt.

Jautājums: Cik katram no viņiem veiksies ilgākā laika periodā?

Skaidrs, ka cilvēka A dzīve būs kā pa celmiem, te augšupeja, te dziļš kritiens; viņu daudzi ienīdīs un ar laiku viņš būs savācis daudz ienaidnieku, un tērēs ievērojamus resursus aizsardzībai. Dzīvē nekad nevar zināt, kuram veiksies, jo bieži iejaucas nejaušība. Jo biežāk riskē, jo lielāka varbūtība uzrauties uz zaudējumu, no kura neatgūstas.

Cilvēka B dzīve būs mierīgāka un pamazām augšupejoša, bez dziļiem satricinājumiem, ar nelieliem zaudējumiem un nelieliem, taču regulāriem guvumiem. Visticamāk, ka viņam būs vairāk bērnu kā pirmajam, jo dzīve nav tik nervoza. Tad kurš ir pielāgotāks?

3. Piemērs.

Dzīvoja reiz krokodils. Pats krutākais savā purvā, apēda visus citus krokodilus, atstājot tikai mātītes, lai vairotos. Taču kādu dienu no upes purvā ieklīda nepazīstams krokodils, kas pārnēsāja nepazīstamu slimību. No tās nomira pats krutākais krokodils, puse no mātītēm un visi krutā krokodila bērni. Viņš nebija pielāgots šai slimībai.

Pielāgotība ir daudzšķautņaina lieta. Un nejaušība spēlē lielu lomu.

Pirmavots: Č. Darvina “Par sugu izcelšanos” (angliski, brīvi pieejams lasīšanai).